Fi­to­te­ra­pi­ja. Die­va dār­za ve­se­lī­gās tē­jas.

Aisma Orupe, žurnāls Praktiskā Astroloģija

Fi­to­te­ra­pei­ta Ar­tū­ra Te­reš­ko vārds no­teik­ti dau­dziem ir pa­zīs­tams, jo te­ju vai katrs būs dzē­ris dak­te­ra Te­reš­ko ve­se­lī­gās tē­jas vai arī la­sī­jis vi­ņa sa­rak­stī­tās grā­ma­tas, pie­mē­ram, «Die­va dār­za ārst­nie­cī­bas augi». Tu­vo­jo­ties va­sa­ras saul­grie­žiem, dak­te­ris mu­di­na arī paš­iem ie­brist Die­va dār­zā – ne ti­kai lai sa­ga­ta­vo­tu za­ļo ap­tie­ci­ņu, bet bau­dī­tu da­bas snieg­to skais­tu­mu un mie­ru.

Ar dak­te­ri Te­reš­ko tie­ka­mies Cē­sīs, kur vi­ņam ir pri­vāt­prak­se – viņš ir gan fi­to­te­ra­peits, gan aku­pun­ktū­ras spe­ci­ālists. Nā­kas pa­gai­dīt, ka­mēr ārsts pie­ņem tās die­nas pē­dē­jos pa­cien­tus. Tie šo­brīd lie­lā­ko­ties nā­kot ar ple­cu, spran­da, mu­gu­ras sā­pēm, jo vai­rā­kums zie­mā maz fi­zis­ki dar­bo­ju­šies, bet nu ķē­ru­šies pie mal­kas skal­dī­ša­nas, dār­za rak­ša­nas, sa­stie­pu­ši mus­ku­ļus un sai­tes, un tad nu nā­ko­ties ar ada­tu te­ra­pi­jas un ma­nu­ālās te­ra­pi­jas pa­lī­dzī­bu pa­cien­tus da­būt uz strī­pas. Sa­vu­kārt zie­mā bie­žāk sū­dzas par dep­re­si­ju, mig­rē­nu. Va­sa­rā gan pa­cien­tu skaits sa­rū­kot. Kā­pēc? Tad vi­si vai­rāk kus­tas, ro­sās dār­zos, da­bā.

Vār­do­tā­jas maz­dēls

Bet ir arī cits ie­mesls – glu­ži vien­kār­ši tad dak­te­rim ir ak­tī­vā­kais ārst­nie­cī­bas augu vāk­ša­nas laiks. Tas gan sā­ko­ties jau ap­rī­lī, kad vi­ņa ko­man­da ie­vā­cot brūk­le­ņu la­pi­ņas, kār­klu, krūk­ļa un laz­du mi­zas, tā­pat arī sak­nī­tes – pie­ne­ņu, da­džu un ci­tas. Pēc tam jau nā­kot gaiļ­bik­sī­tes, la­ka­či. Pro­tams, augi vis­pil­nā­kie ar spē­ku ir ap saul­grie­žiem, kad die­nas ir vis­ga­rā­kās un ak­tī­vās vie­las uz­krā­jas vis­vai­rāk – daž­kārt pat pār­spē­jot ar tām dien­vid­zem­ju za­ļu­mus, ta­ču jā­vāc ir tad, kad zied. Un šis laiks ir ie­ro­be­žots. Vilk­ābe­les no­zied pēc trim die­nām, un tas ne vien­mēr sa­krīt ar pie­mē­ro­tā­ko lai­ku, pro­ti, kad ir jauns mē­ness. Kā­pēc la­bāk jauns? Tad ārst­nie­cī­bas augi la­bāk žūst, ne­mai­na krā­su, ta­jos ma­zāk me­tas kai­tēk­ļi, un augi la­bāk uz­gla­bā­jas – ne­sa­birst sī­kos pu­tek­ļos. Nāt­res ve­cā mē­ne­sī var ne­maz ne­mē­ģi­nāt la­sīt – ne­kas tur ne­sa­nāks: kļūs mel­nas un vēl pār­klā­sies ar bal­tu plēk­snī­ti.
Vai pats Te­reš­ko arī do­das pļa­vā? Jā gan – ce­ļo­ties se­šos un tad pa rī­ta ra­su ar sir­pī­ti uz priekš­u. Vi­ņam gan esot arī pa­lī­gi, kas ar to strā­dā dien­die­nā. Vis­pirms gan jā­zi­na, kurp un kad do­ties, tas nu esot vi­ņa pie­nā­ku­mos. Nā­ko­ties pa­brau­kāt pa Lat­vi­ju, lai at­ras­tu va­ja­dzī­gos augus un sa­ru­nā­tu, ka to var da­rīt. Dak­te­rim pie mā­jas ir savs za­ļais ba­ro­metrs – apaļ­a do­be, kur sa­stā­dī­ti po­pu­lā­rā­kie ārst­nie­cī­bas augi: vī­grie­zes, ras­po­diņš, uguns­pu­ķes… Un tad ta­jā var la­bi re­dzēt, kas tu­vo­jas zie­dē­ša­nai. At­ka­rī­bā no ga­da ga­ta­vī­bas svār­stī­bas ie­spē­ja­mas di­vu ne­dē­ļu am­pli­tū­dā. Kā vi­su to ie­spēj? Lai­ka gai­tā jau iz­strā­dā­jies ritms un zi­nā­ma ru­tī­na – kā ne­kā ārst­nie­cī­bas tē­ju no­za­rē Ar­tūrs Te­reš­ko dar­bo­jas jau 20 ga­du.

Kā tas viss sā­kās? Vai vec­mā­mi­ņas pirksts? Nu, maz­liet arī tas, jo vi­ņa bi­ju­si spē­cī­ga vār­do­tā­ja, tai­sī­ju­si arī vi­sā­das zie­dī­tes un, lai sa­la­sī­tu va­ja­dzī­gos augus, gā­ju­si pa pļa­vām un ņē­mu­si līdz­i arī ma­zo Ar­tū­ru, kurš ātr­i vien ie­mā­cī­jies to no­sau­ku­mus. Ārsts gan uz­reiz bilst, ka gaiš­re­ģa spē­ju vi­ņam ne­esot, ta­ču ga­ra­jā ār­sta prak­sē uz­tre­nē­ta acs un ga­diem krā­tas zi­nā­ša­nas gan.

Ār­stēt ar augiem – tas ir no­piet­ni

Fi­to­te­ra­pi­jas vir­zie­nā no­piet­nāk pa­grie­zies, kad sā­cis ap­mek­lēt fi­to­ko­le­džu Rī­gā, ko pa­gā­ju­šā gad­sim­ta 90. ga­dos at­vē­ris Krie­vi­jas Ārst­nie­cī­bas augu un garš­vie­lu iz­pē­tes in­sti­tūts, kas, starp ci­tu, veic ļo­ti no­piet­nus pē­tī­ju­mus bio­ķī­mis­kā lī­me­nī. Jā­teic, ka Krie­vi­jā šīs lie­tas uz­tver ļo­ti no­piet­ni, pie­mē­ram, Mas­ka­vā un Pē­ter­bur­gā dar­bo­jo­ties pat fi­to­te­ra­pei­tu – on­ko­lo­gu bied­rī­ba. Tā kā Te­reš­ko kopš ko­le­džas lai­kiem esot sa­gla­bā­ju­šies «ga­li» ar šiem spe­ci­ālis­tiem, tie arī vi­ņu uz­ai­ci­nā­ju­ši uz kon­fe­ren­ci, kur dzir­dē­jis vi­sā­dus brī­nu­mus. Kā­dus? Ne­esot jau gan no­slē­pums, ka on­ko­lo­ģi­jā lie­to­tās zā­les ir sa­snie­gu­šas gries­tus un ne­ko jaun­u vairs ne­var iz­do­māt. Diem­žēl – jo ag­re­sī­vā­kas zā­les tiek lie­to­tas, jo vai­rāk tiek bo­jā­tas or­ga­nis­ma ve­se­lās šū­nas un bie­žāk ro­das re­ci­dī­vi. Fi­to­te­ra­pei­ti mek­lē ce­ļus, kā ar ārst­nie­cī­bas augiem ie­tek­mēt ār­stē­ša­nas gai­tu un ma­zi­nāt ķī­mij­te­ra­pi­jas blak­nes, kā pa­da­rīt ma­zā­kas de­vas spē­cī­gā­kas. Iz­rā­dās, ka tā­das ie­spē­jas ir. Pro­fe­so­re Jer­jo­mi­na in­for­mē­ju­si par sa­viem 20 ga­dos veik­ta­jiem fun­da­men­tā­la­jiem pē­tī­ju­miem ar adap­to­gē­niem (pie tiem pie­der žeņ­šeņs, ele­ute­ro­koks, ši­zan­dra, lei­ze­ja, arī ra­dio­la, kas ļo­ti la­bi aug Lat­vi­jas zem­ē) – tie ir augi, kas pa­līdz or­ga­nis­mam pre­to­ties da­žā­diem ne­lab­vē­lī­giem ap­stāk­ļiem – auk­stu­mam, kar­stu­mam, ba­dam, stre­sam, arī kai­tī­gām zā­lēm. Iz­rā­dī­jās, ka tie ne ti­kai ne­vei­ci­na ļaun­da­bī­gu šū­nu past­ip­ri­nā­tu da­lī­ša­nos, bet, tie­ši ot­rā­di, – liek šīm šū­nām di­fe­ren­cē­ties, pār­vei­do­ties no slik­ta­jām par la­ba­jām.

Vi­de un teh­no­lo­ģi­jas

Te­reš­ko uz­ska­ta, ka Rie­tu­mu me­di­cī­nas ska­tī­jums uz fi­to­te­ra­pi­ju ko­pu­mā ir mai­nī­jies, arī Lat­vi­jā on­ko­lo­gi pat ie­sa­kot lie­tot augu tē­ju «Vai­rogs», kas pa­re­dzē­ta or­ga­nis­ma at­tī­rī­ša­nai. Kā tā no­tiek? Past­ip­ri­na ak­nu un nie­ru dar­bī­bu, vei­ci­na arī la­bā­ku asins at­jau­no­ša­nos, kas ir sva­rī­gi, jo ne­re­ti ķī­mij­te­ra­pi­ja jā­pār­trauc tie­ši «tuk­šu asi­ņu» dēļ. Tā­dā ga­dī­ju­mā imūn­sis­tē­ma ir kri­tis­ki vā­ja un cil­vēks var no­mirt, pat sa­slim­stot ar an­gī­nu.

Vai nav tā, ka, at­tīs­to­ties me­di­cī­nai, va­ja­dzē­tu sli­mot ma­zāk un iz­ār­stē­ties ātr­āk? «Jau četr­des­mit ga­dus strā­dā­ju par ār­stu, un ma­ni uz­trauc tas, ka on­ko­lo­ģis­kās sli­mī­bas gā­ju­šas pla­šu­mā. Pa­vi­sam ne­sen bi­ja kon­fe­ren­ce, kur ti­ka mi­nēts, ka des­mit ga­du lai­kā to skaits pie­au­dzis par 38%,» sa­trau­co­šus da­tus min Ar­tūrs Te­reš­ko. Kā­pēc? Kas mai­nī­jies šo des­mit ga­du lai­kā? Viņš no­rā­da uz mo­bi­lo tele­fo­nu, kas mir­gu­ļo uz gal­da. Tas un vēl ci­tas mo­der­nās teh­no­lo­ģi­jas esot tie ne­zvē­ri, kas kriet­ni bo­jā ve­se­lī­bu. Īpa­ši jau mo­bi­lie, ku­rus tu­ram cie­ši sev klāt. Tā­pat jā­min mikro­viļ­ņu krās­nis, kas iz­sauc šū­nu mu­tā­ci­jas – gan ar sa­vu sta­ro­ju­mu, gan arī ie­tek­mē­jot pār­ti­ku, kas kar­sē­jot tiek sa­da­lī­ta ne­da­bis­kā vei­dā. Un kur tad vēl sa­dzī­ves ķī­mi­ja, ku­ras iz­man­to­ša­na kļūst ar­vien pla­šā­ka! Kād­reiz trau­kus maz­gā­ja ar so­du, un ne­ti­ka mai­tā­ta ne vi­de, ne pa­ši. Sa­vu ne­ga­tī­vo ie­tek­mi at­stāj arī plast­ma­sa. «Šaus­mī­gi ska­tī­ties, ka kar­stu ka­fi­ju lej plast­ma­sas glā­zē. Tur ir po­li­fe­no­li, kas ir mu­ta­gē­ni!» iz­sau­cas ārsts, pie­bil­stot, ka šā­dus ie­mes­lus vēl va­rē­tu no­saukt ve­se­lu strī­pu. Kaut vai tā pa­ti pār­ti­ka – cik gan tā ir da­bī­ga? Lūk, viņš uz vei­ka­lu ejot kat­ru tre­šo die­nu un tā reiz no­plē­sis tā­lāk­stā­vo­ša sa­lā­ta la­pi­ņu. At­nā­cis pēc trim die­nām – tā stāv kā stā­vē­ju­si, ne­kā­das vai­nas. Lai pa­mē­ģi­not no­plēst pa­ša audzē­to – tas sa­pļek­šot viens un di­vi. «Vien­mēr tiek uz­svērts, ka jā­ēd 80% augu, bet 20% dzīv­nie­ku valsts pro­duk­tu. Tā tam va­ja­dzē­tu būt, ja tas bū­tu bi­olo­ģis­ki pus­līdz tīrs. Bet ja es augus­tā re­dzu, ka pa tī­ru­mu brauc trak­tors un smi­dzi­na kaut ko, tad man skaidrs, ka tā ir ģipts, kas no­beidz graud­au­gam sak­nes. Tās no­kalst, un grau­di smu­ki vē­jā un sau­lī­tē iz­žā­vē­jas. Tad tam zem­nie­kam nav jā­ved uz kal­ti grau­di, kas vi­ņam ir eko­no­mis­ki iz­de­vī­gi, bet mums tiek ķī­mi­ja, kas no­ār­dās la­bi ja ga­da lai­kā. Tā sa­gla­bā­jas gan kli­jās, gan rup­ja ma­lu­ma grau­dos, ko mēs ar gar­du mu­ti ap­ēdam. Šīs vie­las, starp ci­tu, uz var­dī­tēm, ar ku­rām iz­da­rī­ja eks­pe­ri­men­tus, at­stā­ja bie­dē­jo­šu ie­spai­du – tām dzi­ma ti­kai mā­tī­tes. Tā­tad – hor­mo­nāls ie­spaids. Šie pseido­es­tro­gē­ni sie­vie­tēm var ra­dīt krū­šu un ol­nī­cu audzē­jus,» ārsts no­pū­šas. Jā­sit bū­tu trauk­smes bun­gas jau ta­gad un jā­rī­ko­jas val­dī­bu lī­me­nī. Jo ko līdz di­ag­nos­tis­ko ie­kār­tu ie­gā­de, kas ļauj ātr­āk kon­sta­tēt sli­mī­bas, ja ne­zi­nām, kā ar tām tikt ga­lā. «Mēs ļo­ti la­bi di­ag­nos­ti­cē­jam, bet slik­ti ār­stē­jam. Diem­žēl ofi­ci­āla­jai me­di­cī­nai nav īpa­ši lie­la ar­se­nā­la. Man nav ie­bil­du­mu pret Rie­tu­mu me­di­cī­nu, ar to var ļo­ti daudz iz­da­rīt akū­tos stā­vok­ļos. Kaut vai tās pa­šas ste­no­kar­di­jas – ie­liek sten­tus, šun­tus, tā­pat smal­kās lap­ros­ko­pi­jas ope­rā­ci­jas, ak­me­ņus ar ul­tra­ska­ņu sa­skal­da. Tā­pat arī aiz­vie­to­jo­šā te­ra­pi­ja – kād­reiz no vai­rog­dzie­dze­ra vai virs­nie­ru li­gām cil­vē­ki mi­ra, bet ta­gad dzī­vo vēl il­gus ga­dus. Tai pa­šā lai­kā hro­nis­kās kai­tes ne­iz­do­das pie­vā­rēt – to pa­šu hi­per­to­ni­ju, ku­ras ie­mes­lus tā arī ne­iz­do­das uz­mi­nēt. Nu stress… Bet ne vi­siem, kam tas ir, kāpj asins­spie­diens,» no­rā­da dak­te­ris, pie­bil­stot, ka ne­pie­ņe­ma­mi ir arī tas, ka vi­siem pa­cien­tiem vie­na un tā pa­ti sli­mī­ba tiek ār­stē­ta ar tām pa­šām zā­lēm un de­vām.

Da­ra to, kas pa­tīk

Tas ir arī viens no ie­mes­liem, kā­pēc Te­reš­ko sa­vā prak­sē lie­to­jot gan Rie­tu­mu, gan Aus­tru­mu me­di­cī­nas me­to­des. Vi­ņam pa­tī­kot ājur­vē­da, kas cil­vē­kus ie­da­la ti­pos, un ār­stē­jot tas tiek ņemts vē­rā. Bet mums ir cil­vēks, un viss. Lai gan jau no Hi­pok­ra­ta lai­kiem cil­vē­ki ti­ku­ši sa­lik­ti pa trim plauk­ti­ņiem: san­gvi­ni­ķi, me­lan­ho­li­ķi un hi­po­hon­dri­ķi. Sa­da­lī­jums ir, bet tas tā­lāk ne­tiek at­tīs­tīts, ne­tiek ap­au­dzēts ar mus­ku­ļiem. (Ārsts uz­met ska­tie­nu man un fo­to­grā­fam un teic, ka pēc mū­su mie­sas uz­bū­ves var re­dzēt, ka viens esot as­tē­ni­ķis, viens – nor­mas­tē­ni­ķis, un kat­ram no mums esot ci­tas pra­sī­bas – pēc zā­lēm, tē­jām, pār­ti­kas.) Kā­pēc tam ne­ķe­ras klāt? Jo tas pra­sa mai­nīt daudz ko, ēr­tāk ir tur­pi­nāt braukt pa ie­ras­tām slie­dēm. Lie­kas dro­šāk iz­rak­stīt anti­bi­oti­kas, ār­stē­jot an­gī­nu, bet to pa­šu efek­tu bie­ži vien var ie­gūt ar fi­to­te­ra­pi­ju – lie­to­jot to pa­šu Is­lan­des ķēr­pi.

Kā dak­te­rim pa­šam iz­de­vies mai­nīt ska­tu­pun­ktu? «Man ne­bi­ja grū­ti. Ja man dzī­vē kas buk­sē, es ar to ne­no­dar­bo­jos. Vieg­li nāk tas, kas pa­tīk un kas in­te­re­sē. Ne­va­jag da­rīt par vi­sām va­rī­tēm un ar šaus­mī­gu pie­pū­li. Ja tā ir, tad acīm­re­dzot tas ir mā­jiens, ka to ne­va­jag. Var­būt ir vērts mek­lēt ci­tas dur­vis, kas vēr­sies daudz vieg­lāk? Jā­pār­var bai­les, kas čukst – ne­ko ne­mai­ni, ne­ko ne­mai­ni, pa­cie­ties! Lai vai cik slik­ti – la­bāk zi­nāms slik­tums ne­kā ne­zi­nāms la­bums,» pa­iro­ni­zē fi­to­te­ra­peits, at­gā­di­not tei­cie­nu, ka ik pēc sep­ti­ņiem ga­diem kaut kas dzī­vē ir jā­mai­na. (Starp ci­tu, šā cik­la lai­kā cil­vē­kam pat or­ga­nis­mā no­mai­nās vi­sas šū­nas.) Var­būt ne vien­mēr jā­iz­da­ra kas kar­di­nāls, bet – ja nu var at­rast ci­tu va­ļas­prie­ku? Jeb­ku­rā ve­cu­ma pos­mā var at­rast ko jaun­u. Ar­tūrs Te­reš­ko at­zīst, ka šo­brīd pat jū­tas la­bāk ne­kā tad, kad bi­jis jauns vai pus­mū­žā. Jo tad bi­ja uz­ņē­mies pā­rāk daudz – pā­rāk lie­lus mēr­ķus, pie­nā­ku­mus un, jā – arī pa­rā­dus. Līdz ar to bi­jis kriet­ni sū­rāks, trū­cis lai­mes un pie­pil­dī­ju­ma iz­jū­tas. «Man bēr­ni pat tei­ca – tu, tē­ti, 40 ga­dos bi­ja tāds drū­mais ve­cis, bet ta­gad tu esi tāds daudz vieg­lāks, ap­mie­ri­nā­tāks, at­vēr­tāks. Tā pa vieg­lo laid.» Vi­ņam pat šad un tad ie­šau­jas gal­vā, ka va­ja­dzē­tu pār­traukt strā­dāt un pa­dzī­vot kā­du lai­ku sil­ta­jās zem­ēs, tad at­kal at­griez­ties šeit. To­mēr ne­va­rot, jo esot sa­jū­ta, ka viņš šeit esot va­ja­dzīgs pa­cien­tiem. Bet kā ar tē­jām? Tās gan bez vi­ņa arī tap­šot, jo viss ejot kā pulk­ste­nī­tis, kas uz­vilkts. Bet jaun­as re­cep­tes? Tās lie­lā­ko­ties esot jau ga­ta­vas nā­ku­šas, ti­kai vie­na ot­ra ta­pu­si, pa­šam eks­pe­ri­men­tē­jot. Arī jau ie­priekš­mi­nē­tais «Vai­rogs». «Pa­snie­dzē­ji de­va re­cep­tes, kas bi­ja ta­pu­šas Ti­be­tā, bet aiz­vie­to­tas ar še­jie­nes dro­gām, kam līdz­īgs ie­dar­bī­bas efekts. Tas no­tiek tā: pa­ņem vie­nu Hi­ma­la­ju augu, pie­mē­ram, man­dra­go­ru, iz­pē­ta ar spek­tro­met­ri­jas pa­lī­dzī­bu sa­stā­vu – pat ļo­ti smal­ki. (Ja kād­reiz ku­me­lī­tei bi­ja no­teik­tas 30 ak­tī­vās vie­las, tad šo­brīd 120.) Tad at­rod līdz­īga sa­stā­va vie­tē­jo augu – diž­zir­dze­ni, un iz­rā­dās, ka tie ir ļo­ti līdz­īgi. Mū­sē­jā ir pat la­bā­ka, jo nav in­dī­ga,» skaid­ro fi­to­te­ra­peits. Kā­pēc ārst­nie­cī­bas augi tik la­bi dar­bo­jas? Jo cil­vēks un augs ir līdz­īgs pēc struk­tū­ras un bū­tī­bas – tie pa­ši ato­mi, tie pa­ši mik­ro­ele­men­ti. At­šķi­rī­bas ir tā­das, ka hlo­ro­fils, kas flo­rai pie­šķir za­ļo krā­su, un he­mo­glo­bīns, kas cil­vē­ka asi­nis ie­krā­so sar­ka­nas, ir gan­drīz vie­nā­di ar vie­nu ne­lie­lu ni­an­si – kur augam ir mag­nijs, tur cil­vē­kam – dzelzs. Tā­pēc augi ir lie­lā­kais mag­ni­ja avots. «Augi pat la­bi sa­lā­pa šū­nas. No bēr­za tāss ie­gū­tais be­tu­līns it īpa­ši la­bi sa­lā­pa ak­nu šū­nas. Tiem, kas sirgst ar he­pa­tī­tu un ci­tām ak­nu vai­nām, šī vie­la lo­ti uz­la­bo to stā­vok­li, ne­sot līdz­i vir­kni po­zi­tī­vu iz­mai­ņu. Glu­ži vai pa­na­ce­ja. Bēr­za la­pas, pum­pu­ri un it īpa­ši mel­nā bēr­za pie­pe jeb ča­ga sa­tur šo vie­lu ie­vē­ro­ja­mā dau­dzu­mā. Ča­gas ir ļo­ti pie­pra­sī­tas on­ko­lo­ģi­jā – kuņ­ģa un ak­nu sli­mī­bu ga­dī­ju­mos,» uz­skai­ta dak­te­ris.

Pa­tē­rē­tā­ju kults

Kad sa­ku, ka viņš ir glu­ži kā augu ka­ta­logs vai en­cik­lo­pē­di­ja, Ar­tūrs Te­reš­ko pa­smīn, ka, kat­ru die­nu ga­diem ar to strā­dā­jot, kaut kas jau gal­vā pa­liek. Ta­ču – ja no­piet­ni, vi­su lai­ku esot jā­mā­cās. Ne­pie­tiek, ka esi kaut ko ap­gu­vis. Re­dzes­lo­ka pa­pla­ši­nā­ša­nai no­der gan se­no lai­ku, gan šo­die­nas in­for­mā­ci­ja. Pār­stei­dzo­ši daudz vēr­tī­ga ir arī Avi­cen­nas dar­bos. «Tiek­sme zi­nāt ma­ni vien­mēr ir va­dī­ju­si. Tā pa­da­ra dzī­vi aiz­rau­jo­šā­ku un in­te­re­san­tā­ku. Ta­ču ie­nā­ko­šā in­for­mā­ci­ja no­teik­ti jā­fil­trē, ne­va­jag ļau­ties tās plū­diem – mums pie­tiek ar strau­ti­ņu. Ja ļau­si­mies pa­liem, mēs va­ram no­slīkt. Tā­pat vi­su pa­sau­li ne­var ap­tvert – tā ir bez­ga­lī­ga. Do­mā­ju, ka pat pār­mē­rī­gi cen­sties at­mi­nēt tās uz­do­tās mīk­las un mis­tē­ri­jas arī ne­va­jag. Va­ram jau iz­teikt vi­sā­dus pie­ņē­mu­mus – bet ko tas dod? Jo pa­tie­sī­bu jau mēs tā­pat ne­zi­nām un var­būt pat nav jā­zi­na? Mums nav jā­sa­jūk, at­bil­des mek­lē­jot – ir jā­sag­la­bā skaidrs sa­prāts,» ir pār­lie­ci­nāts dak­te­ris, uz­sve­rot – ne­re­ti īs­tās at­bil­des at­nāk no tur, augš­ā eso­šās zi­nī­bu krā­tu­ves. Tās var at­nākt da­žā­dos vei­dos – gan kā grā­ma­ta, gan kā sa­tikts cil­vēks, gan sap­nis. Jā­zi­na ti­kai, ko vē­la­mies, un tas skaid­ri jā­for­mu­lē. «Bet par re­in­kar­nā­ci­ju un ci­tām ek­sis­ten­ci­ālām lie­tām es tie­šām gal­vu ne­lau­zu. Ne­do­mā­ju, ka no nā­ves bū­tu jā­bai­dās. Tur ne­ko ne­va­rot da­rīt, jo vi­si esam mir­stī­gi, un tas jā­pie­ņem, ne­krī­tot pa­ni­kā. Tā­pat jā­sa­dzī­vo ar to, ka pēc 60 ga­diem vi­si esam jau ie­sau­ca­ma­jā ve­cu­mā. Pa­tie­sī­bā no nā­ves ir jā­bai­dās tad, ja ne­ko ne­esi aiz se­vis at­stā­jis – vai tie bū­tu bēr­ni, vai la­bi dar­bi. Kat­rā zi­ņā, ja šo pa­sau­li ne­esi pa­da­rī­jis la­bā­ku, ta­ču vēl bē­dī­gāk – ja aiz se­vis esi at­stā­jis ti­kai krās­ma­tas un ļau­nu­mu,» do­mā Ar­tūrs Te­reš­ko. Ska­to­ties no šīs­die­nas re­dzes­pun­kta, vi­ņam esot skaidrs, ka ne­maz tik daudz dzī­vē ne­va­jag. «Tā skrie­ša­na un rau­ša­na. Pa­tē­rē­tā­ju kults. Ja ir mā­ja, tad no­teik­ti pēc ie­spē­jas lie­lā­ka. Un ar ba­sei­nu. Ja ma­šī­na, tad dār­gā­kā un ātr­ākā. Nav jau žēl, bet tam tiek pa­tē­rē­ti jau tā iz­sīk­sto­šie pla­nē­tas re­sur­si, tiek sa­bo­jāts gaiss, tiek pie­sār­ņo­ta vi­de. Tas viss ga­lu ga­lā ie­tek­mē vi­su cil­vē­ku ve­se­lī­bu, sa­īsi­na mū­žu. Ko tad brī­nā­mies par da­bas ka­tas­tro­fām – pa­ši iz­pum­pē­jam naf­tu, tuk­šu­mi no­grūst, ro­das ze­mes­trī­ces, cil­vē­ki iet bo­jā. Viss ta­ču ir sais­tīts!» sa­šu­tu­mu ne­slēpj ārsts. Esot jā­prot nau­du ne ti­kai no­pel­nīt, bet arī jēg­pil­ni iz­tē­rēt. Tā, lai ir la­bums ne ti­kai sev. Tā, lai iz­jus­tu ne ti­kai ņem­ša­nas, bet do­ša­nas prie­ku. Lūk, ne­sen la­sī­jis grā­ma­tu, kur ļo­ti ba­gāts cil­vēks stās­ta, kā vi­su sa­vu man­tu at­stā­jis un aiz­gā­jis dzī­vot me­žā, audzē­jot dār­ze­ņus un dzī­vo­jot sa­ska­ņā ar da­bu. Tad nu bei­dzot sa­pra­tis, ko no­zī­mē būt lai­mī­gam.

Sa­ru­nas iz­ska­ņā dak­te­ris pie­bilst, ka to­mēr esot skum­ji, ska­to­ties, kā Lat­vi­ja pa­lē­nām iet bo­jā – cil­vē­ki aiz­brauc. Cit­viet tā nav – par to pār­lie­ci­nā­jies, pa­ce­ļo­jot pa pa­sau­li. Te gan esot vie­na lie­la vai­na, jo val­dī­bai un 100 gud­ra­jām gal­vām pa­tie­si ne­rūp val­stī no­tie­ko­šais. Vi­ņa­prāt, ir ti­kai vie­na iz­eja – Lat­vi­jā va­ja­dzē­tu iz­dze­nāt par­ti­jas un iz­vei­dot pre­zi­den­tā­lu re­pub­li­ku. Pre­tē­jā ga­dī­ju­mā la­bāk te ne­kļūs.

Tējas

Veselības tēja “AKNĀM”

Satur augus, kam ir aknu darbību veicinošas, iekaisumu mazinošas, kā arī aknu šūnas atjaunojošas īpašības. Aknas cilvēka organismā ir vislielākais […]
Apskatīties

Veselības tēja “ŽULTSAKMEŅU ŠĶĪDINĀŠANAI”

Satur augus, kuriem ir žultsakmeņus šķīdinošas, žults veidošanos un izdalīšanos veicinošas, iekaisumu mazinošas īpašības. Žultsakmeņi veidojas tikai tad, kad ir […]
Apskatīties

“PIRTS” veselības tēja

Satur augus ar sviedrējošām, organismu attīrošām un spēcinošām īpašībām. Pirts kopš seniem laikiem ir bijusi veselības un labas pašsajūtas darbnīca. […]
Apskatīties

Veselības tēja “ĀDAI”

Satur augus, kuriem ir alerģiju mazinošas, pretiekaisuma un vielu maiņu uzlabojošas īpašības. Nav ieteicams lietot, ja ir alerģija uz ziedputekšņiem. […]
Apskatīties

Veselības tēja “KLIMAKTĒRISKĀ SINDROMA MAZINĀŠANAI”

Satur augus, kuriem ir hormonu vielu maiņu regulējošas, asinsspiedienu un svīšanu mazinošas īpašības. Klimaktēriskais sindroms ir organisma pielāgošanās process tādam […]
Apskatīties

Veselības tēja “ASINSVADIEM”

Satur augus, kam ir asinsvadu iekaisumu mazinošas, vēnu sieniņas tonizējošas un holesterīna līmeni mazinošas īpašības. Cilvēka veselību ļoti lielā mērā […]
Apskatīties