Pret slimībām – ar dabas spēku

Intervija

Zane Pudule, žurnāls „Aptiekārs”

 

Ir pats Latvijas „tumšā un slapjā gadalaika” viducis, kad ļaudis steidz meklēt glābiņu no vīrusu un baktēriju uzbrukumiem. Pēdējā laikā arvien vairāk pieaug interese par dažādiem dabiskas izcelsmes preparātiem, arvien biežāk tiek minēts vārds „fitoterapija”. Tādēļ uz sarunu aicinājām, šķiet, Latvijas pazīstamāko fitoterapeitu, ārstu Artūru Tereško –dzīvesgudru, dzīvespriecīgu un harmonisku cilvēku, kurš, šķiet, ar savu klātesamību vien dara pasauli gaišāku un veselīgāku.

Vai varat precīzi definēt, kas ir fitoterapija? Vai tās ir tikai zāļu tējiņas, vai arī visi preparāti uz augu valsts bāzes? Vai tā varbūt ir ārstniecības sistēma? Netradicionālās medicīnas metode?

Fitoterapija ir viss, kas nāk no augiem – arī sūnām, ķērpjiem, saknēm, aļģēm. Būtībā fitoterapija ārstē cilvēku ar auga „miesu un asinīm”. Tāpēc to nevajag jaukt ar homeopātiju, jo homeopātija ārstē ar auga dvēseli, paceļas augstākajā – ēteriskajā, enerģētiskajā līmenī, bet fitoterapija iedarbojas fiziskajā plānā, uz matēriju. Cilvēkam ir divas daļas – materiālā, miesiskā, un enerģētiskā. Tas ir pierādīts, un nevaram vairs par to ne smaidīt, ne smīnēt. Ir pierādīts, ka šūnai ir pozitīvi lādēts kodols un negatīvi lādēts apvalks, un starp šo plusu un mīnusu veidojas potenciālu starpība. Pamatojoties uz to, šūnā var tikt iekšā un ārā dažādas vielas. Ja bioķīmija ir tas, ko satur augs – glikozīdi, alkaloīdi, flavonoīdi, terpēni un citas ēteriskās eļļas –, tad biofizika ir sīkās, elementārās šūniņas radītās svārstības, teiksim, tās, ko rada viela, kas ir no auga. Un, ja, piemēram, aknu šūnu svārstības, elektromagnētiskais starojums – sauciet to, kā gribat, lai gan vispār tā ir jau kvantu mehānika – sakrīt ar, piemēram, mārdadža svārstībām, tad viņš noder šim orgānam ne tikai pēc bioķīmiskām īpašībām, bet arī pēc biofizikālām. Un tad ir pavisam labi, tad ir trāpīts desmitniekā!

Tas jau gluži tā, kā teic homeopāti – katrai būtnei, orgānam, šūnai ir savs ritms, frekvence, un, lai sasniegtu labu rezultātu, šai frekvencei jāsakrīt ar preparāta frekvenci…

Nu re, kā mēs runājam vienā valodā, raugoties no dažādiem skatu punktiem! Būtu jau ļoti vienkārši, ja fitoterapijā mēs vadītos tikai no aktīvajām vielām. Ak, jums sirds mazspēja? Nepieciešami sirds glikozīdi? Lūdzu, te būs maijpuķīte, pērkone, uzpirkstīte! Taču ar to vien ir par maz. Sirsniņu vajag ārstēt, vēl arī atceroties, ka sirds nav izolēta no pārējā organisma. Bieži vien sirdsdarbība uzlabojas, ja uzlabo, piemēram, aknu darbību, jo aknas ir tas orgāns, kas regulē asins viskozitāti, asins reoloģiskās īpašības, sintezē aminoskābes, fermentus un tā tālāk. Un, ja tas viss sāk normāli strādāt, re – arī ar sirdi paliek labāk!

Arī cilvēki taču katrs ir citādāks – viens sēž pie datora teju visu diennakti, citam ir aktīvs dzīvesveids, viens ir resnāks, cits – tievāks. Vai no tā arī atkarīgs tas, ko viņam labāk lietot?

Nu, dažreiz cilvēkam jāieteic nevis kāds brīnumaugs vai brīnumlīdzeklis, bet dzīvot pēc „8/8/8” jeb trīs astotnieku metodes: astoņas stundas darbam, astoņas – atpūtai un astoņas – miegam. Tas varbūt daudz vairāk palīdzēs.

Tas jau gluži kā no grāmatas „Trīs vīri laivā”, kur džentlmenim, kas, izlasījis visu medicīnas enciklopēdiju, aizgāja sūroties ārstam, jo vienīgais, kas, viņaprāt, nebija to piemeklējis, bija ūdens ceļgalā, un ārsts pēc izklaušināšanas uzrakstīja brīnumiedarbīgu recepti: „1 mārciņa bifšteka ar 1 pinti rūgtā alus katru sesto stundu, 1 desmit jūdžu pastaiga katru rītu, 1 gulta tieši 11 vakarā, un neurbties lietās, par kurām tev nav ne mazākās jēgas.” Kā teica pacients – izpildījis šos priekšrakstus ar lieliskiem panākumiem veselības uzlabošanā!

Tieši tā! Te darbojas vecais teiciens – viss ģeniālais ir vienkāršs. Tikai jāievēro! (smejas)

Bet, kas attiecas uz to, kāds nu kurš ir un ko kuram vajag – tas, protams, ir jāskatās, bet tad pacientam ir jāatnāk uz konsultāciju, jāapsēžas, es viņu apskatu, mēs runājamies. Vados pēc piecu elementu algoritma, vienmēr to zīmēju vai nu prātā, vai uz papīra, izklaušinot pacientu. Tad skatos, kurš elements ir saistīts ar galveno slimību. Runājot par to pašu sirdi – ar to jau var būt saistītas arī, piemēram, nieres: tās vāji darbojas, visu laiku ir palielināts asiņu tilpums, neatfiltrēts urīns asinīs, līdz ar to ir paaugstināts spiediens, nogurums, intoksikācijas pazīmes. Vai arī, ja ir slimas plaušas, rodas sastrēgums mazajā asinsrites lokā, un sirdij ir grūti. Tas viss ir jāatšifrē.

Es jau nedarbojos tikai ar augiem. Zinu, ka mūsdienu farmācijai ir ļoti spēcīgi līdzekļi, un ārsta praksē tos neizmantot ir augstākā mērā neprofesionāli, lai kāda tev nu tur būtu novirze (smejas) – vai uz ajūrvēdu, vai homeopātiju, vai vēl kaut ko. Ir situācijas, kad šie ķīmiskie preparāti ir ļoti vajadzīgi, tie darbojas ātri un efektīvi.

Cita lieta, uz ko es atkal reizēm raugos ar šausmām, ir polipragmāzija – kad pacients lieto astoņus, desmit preparātus. No vienas puses jau izskatās, ka ārstam ir pilnīga taisnība, jo pacientam ir gan sirds ritma traucējumi, gan paaugstināts skābums kuņģī, tad vēl depresija un bezmiegs – protams, ka kopā sanāk ļoti daudz preparātu! Bet tomēr laikam tā nedrīkst, jo vienmēr šajā momentā, izrakstot tādu kaudzi zāļu, ārstam būtu jāpadomā – vai es pats to visu dzertu iekšā?! (smejas).

Bet arī daudzi pacienti ir burtiski atkarīgi no ripiņām – labāk dzer dučiem tablešu, nekā varbūt kaut ko pamaina dzīvesveidā vai ārstējas ar citām metodēm, ja tas iespējams.

Jā, ir daudzi, kas bezgalīgi tic ārstniecības preparātiem. Un tad viņš iedzer ripiņu, un pēc piecām minūtēm viņam jau paliek labi, kaut gan pēc šī preparāta farmakokinētiskajām īpašībām ir skaidrs, ka labi būtu jākļūst varbūt nākamajā dienā! (smejas)

Ir, pie kā pieturēties!

Jā, nu, tas reizēm ir labi. Fitoterapijas produkti lielā mērā pat ir vairāk domāti šāda tipa cilvēkiem – farmaceitam ir, ko pārdot šādam pacientam, un pacients savu stāvokli nepadarīs vēl sliktāku.

Un visi laimīgi?

Un visi laimīgi! Jo spēcīgas iedarbības līdzekli ir grūti paredzēt, regulēt. Cilvēka organisms, viņa homeostāze ir diezgan stabila, to ir grūti izšķobīt no līdzsvara, jo visas sistēmas strādā uz to, lai organismu atindētu, lai nodrošinātu pH līmeni, iekšējo osmotisko spiedienu un tā tālāk. Bet, ja ļoti pacenšas, šo līdzsvaru var izjaukt, un tad ir slikti…

Ar fitopreparātiem, tiem, kas ir tādās devās kā aptiekā, homeostāzi ir diezgan grūti nobīdīt no līdzsvara. Kaut vai tie paši ginkgo preparāti – parasti aktīvā viela tur ir kādi 40 mg, bet farmācijas grāmatās raksta: lai tiešām izraisītu asinsvadu paplašināšanos, vajadzīgi 120 mg. Ar 40 mg to nevar izdarīt. Bet, no otras puses, ja uzreiz būtu deva 120 mg? Cilvēkam varbūt liekas, ka ir slikti, jo asinsvadi ir sašaurināti – galva sāp, spiež, un viņš aiziet uz aptieku paprasīt kādu bezrecepšu preparātu, bet patiesībā viņam slikti no tā, ka asinsvadi ir paplašināti, un iedomājieties, kas būs, ja viņš tādu devu vēl ietrieks iekšā?!

Arī zāļu tējas jālieto saprātīgi

Aptiekā nopērkami daudzi preparāti, kas ir uz augu bāzes, bet šajā gadījumā no auga tiek „izvilkta” konkrēta aktīvā viela. Jūs iepriekš esat teicis, ka tas nav labi, ka ārstēšanai nepieciešamas visas auga sastāvdaļas, arī tās, kas šķietami nepalīdz vai traucē. Parasti jau liekas otrādi – reku, šī viela ir pret to, uztaisīsim ekstraktu, un tas palīdzēs daudz labāk!

Nu, varu minēt piemēru par aspirīnu un kārklu. No kārkla izdalīja acetilsalicilskābi, tā ir aktīva, to var nodozēt, un tā darbojas pret sāpēm, iekaisumu, temperatūras pazemināšanu un tā tālāk, ļoti efektīvi. Bet! Acetilsalicilskābei tomēr piemīt tāda īpašība, ka viņa kuņģīti grauž, tā ir diezgan agresīva skābe. Tagad paņemiet kārkla mizu, kurā ir šī acetilsalicilskābe – tur vienā gramā ir apmēram 0,05 g. Bet tai pašā laikā kārkla mizā ir arī daudz miecvielu, un tās kuņģi aizsargā no šīs skābes nelabās iedarbības – kuņģis tiek pārklāts ar miecvielu aizsargslāni, un salicilskābe neko ļaunu kuņģa gļotādai nevar izdarīt. Jā, iedarbība būs nedaudz vājāka, mizas vajag veselu ēdamkaroti, tās ir jāvāra. Rūgta gan tā dzira iznāk, bet locītavu iekaisumam, temperatūras pazemināšanai der tikpat labi kā aspirīns, turklāt nesabojā kuņģi.

Vai arī, piemēram, ir tāds sirds glikozīds konvalatoksīns, kas nepieciešams sirds mazspējas gadījumā. To iegūst no majpuķītes lapām un ziediem. Deva ir ļoti precīza – 0,5 mg dienā, tabletēs vai šķīdumā. Cilvēkiem palīdz, un viss ir kārtībā. Taču pēc ilgstošākas lietošanas var būt pārdozēšanas simptoms – bradikardija, un tas jau ir bīstami. Bet, ja mēs tinktūru izgatavojam no visa auga, tur ir vielas, kam ir urīndzenošas īpašības, un arī tādas auga sastāvdaļas, kas darbojas pretēji sirds glikozīdiem (tā mēdz būt, ka vienā augā ir gan viela, gan pretviela). Kā mušmirēs – muskarīns un muskaridīns: inde un pretinde.

Lietojot maijpuķīšu tinktūru, pārdozēt ir krietni grūtāk, kaut gan efektivitāte, protams, arī no tinktūras būs mazāka. Bet arī kaitējums mazāks! Un, galu galā – kur mums jāsteidzas? Mēs labāk lēnām un uzmanīgi! (smejas)

Cik svarīgi ir ievērot visas instrukcijas, kas rakstītas uz zāļu tējas paciņām par devām, gatavošanu? Tur varbūt rakstīts, ka jāvāra 20 minūtes, cilvēkam nav laika, viņš uzlej karstu ūdeni un pēc piecām minūtēm izdzer. Vai arī dzer nevis divas krūzes dienā, bet puskrūzi vai četras krūzes. Vai nepareizi lietotām zāļu tējām arī ir kaitīga iedarbība tāpat kā medikamentiem?

Ir tāds algoritms – jo cietāka viela, jo tā vairāk termiski jāapstrādā. Ja saknītei uzliesiet remdenu ūdeni, nu, grūti būs no viņas kaut ko dabūt ārā… Kaut gan ir dažādi gadījumi: uz ālantes saknes iesaka vakarā uzliet vēsu ūdeni un no rīta izdzert – tad tā darbosies kā antidepresants. Ja viņu vāra, tad šādas īpašības nebūs. Toties vārot iegūst novārījumu, kam ir hepatoprotektīvas un žultsdzenošas īpašības.

Dažus augus ir jāpavāra, piemēram, miltenāju lapas , brūkleņu lapas, jo, pat aplejot tās ar verdošu ūdeni, viss vajadzīgais netiks „izvilkts”.

Savukārt ir vielas, kas ir termoneizturīgas, piemēram, inulīns – uzlejot augam karstu ūdeni, šī viela vienkārši pazudīs. Tādēļ dažas saknītes iesaka nevis apliet un vārīt, bet sasmalcināt pulverītī un lietot to iekšķīgi, piemēram, pirmā gada lielā dadža saknes pret 2. tipa cukura diabētu – šis līdzeklis ļaus šūnām labāk izmantot insulīnu. Izārstēties nevar, bet slimnieka stāvokli uzlabot var.

Tāpat kliņģerītes nevajadzētu vārīt, tad tur diezcik daudz pāri nepaliks… No vienas puses, šī termiskā apliešana kaut kādas vielas pabojā, bet no otras – kā viņas dabūt ārā? Ir jau gan arī tāda metode, ka augu sasmalcina un ieber kapsuliņā. Bieži raksta gan, ka tas ir ekstrakts, bet dažreiz tā nav – pats esmu atvēris un ar mikroskopu paskatījies: tur redzamas auga daļiņas… Ekstrakts nozīmē to, ka augam ir uzliets spirts vai cits šķīdinātājs, tur izšķīdušas auga aktīvās vielas, tad šķidrums ir iztvaicēts un iegūts sausais ekstrakts – to arī izmanto. Tāpēc nereti tomēr tā ir tāda mānīšanās, jo ekstrakts ir krietni aktīvāks.

Ja runājam par ārstniecības augu iespējamām blaknēm, tad tādas ir gandrīz visiem augiem. Latvijas Pārtikas centrs ārstniecības augiem ir noteicis pieļaujamās devas. Gatavojot zāļu tējas, ir noteikta katra auga porcija, kuru nedrīkst pārsniegt. Tas ir ļoti stingrs noteikums, kas jāievēro, lai vispār varētu zāļu tējas reģistrēt. Piemēram, asinszāle ir paredzēta 0,02 g, tā ir nekaitīga deva. Šajā gadījumā ir padomāts par albīniem, kas ir 0,01 procents no iedzīvotāju kopskaita – pārējiem deva varētu būt arī krietni lielāka. Nātrei ir noteikta deva – 2 g, arī pamatoti, jo tā palielina asins recēšanu. Nopietnas blaknes, arī attiecībā uz asins recēšanu, var būt dzeltenajam amoliņam, kas labi palīdz aknu slimību gadījumos kā aknu šūnu reģenerators. Praksē ir tā, ka pacientam nozīmē tējkaroti dienā plus glāzi ūdens, un piekodina – ja tīrīsi zobus un uz zobu birstītes paliek asinis, tad lietošana jāpārtrauc. Jo palielinās asinsvadu caurlaidība, un sākotnēji to var pamanīt tieši tīrot zobus.

Alveju vajag lietot uzmanīgi, lai gan tas skaitās populārs augs un visur ir pilns ar dažādām receptēm imunitātes stiprināšanai un tā tālāk. Bet var rasties sastrēgums mazajā iegurnī, un sievietēm tas izraisa mēnešreižu traucējumus, bet vīriešiem, īpaši tiem, kam ir tendence uz sastrēgumu priekšdziedzerī, ir bijuši pat gadījumi, kad iestājas urīna retence un nepieciešama katetrizācija.

Ir vesela rinda augu, kas kontrindicēti grūtniecības gadījumā, jo tie var izraisīt spontāno abortu – raudene, nigella, biškrēsliņi, galega, apiņi un citi. Protams, ja pārsniedz ieteikto devu desmitkārtīgi. Tie ir tā saucamie gonadotropie augi, kas ietekmē progesteronu un estragonu līmeni. Ir daudz augu, kas zīdaiņu māmiņām pastiprina laktāciju, bet ir arī tādi, kas to samazina un ar krūti barojošām sievietēm vajadzētu atturēties no to lietošanas. Tāda ir, piemēram, salvija. Arī miežu kafija samazina piena sekrēciju.

Latvijas farmaceiti – zinoši un ieinteresēti

Izsniedzot zāles, farmaceitam ideālā variantā (un daudzi to, protams, arī dara) pacientam jāpastāsta, kad, cik ilgi un kā zāles lietot. Vai tā būtu jādara arī, izsniedzot zāļu tējas? Teiksim, piekodināt, ka jādzer tikai tukšā dūšā vai tamlīdzīgi.

Tējas aptiekā neskaitās kā medikamenti, bet gan uztura bagātinātāji. Tas, ka uz tējas paciņas rakstīts, piemēram, „Aknu tēja”, nozīmē to, ka tur salikti augi, kuri pēc biofizikālajām un bioķīmiskām īpašībām ir draudzīgi aknām, veicina to darbību, reģenerācijas spējas, žults izdali. Tomēr tie nav medikamenti, un devas ir savietotas tā, lai nerastos blaknes. Un, ja cilvēks izpildīs instrukciju, kas uzrakstīta uz paciņas, pārdozēšana nenotiks un nekas slikts nebūs.

Bet, protams, būtu labi, ja farmaceits pieteiktu šīs devas ievērot, jo, ja cilvēks divu ēdamkarošu vietā regulāri ņems piecas, gluži bez sekām tas nepaliks. Var būt gan slikta dūša, gan caureja, gan spiediena pazemināšanās.

Cik zinoši ir mūsdienu farmaceiti šajā jomā? Vai pie Jums arī vēršas ar jautājumiem?

Šodienas farmaceiti ir ļoti lieli, ja tā var teikt, „zaļās aptiekas fani”, un man ir ļoti laba sadarbība ar aptiekām, reizēm mēdzu arī lasīt lekcijas, ja mani uzaicina. Nesen biju Limbažu pusē, un farmaceiti izrādīja patiešām lielu interesi, mums bija ļoti sirsnīga un vērtīga saruna par zāļu tējām.

Daudzi Latvijas farmaceiti tiešām labi orientējas augu valsts preparātos. Kā jau minēju, vieglākos saslimšanu gadījumos tā ir laba alternatīva ķīmiskajām zālēm, tādēļ ir ļoti brīnišķīgi, ja farmaceits to visu pārzina un var ieteikt labāko, noderīgāko.

Vai nav tā, ka arī apmeklētāji paši vairāk taujā pēc augu valsts preparātiem?

Šķiet, mūsdienās visā pasaulē ir tendence pievērsties ārstniecības augiem, homeopātijai, fitoterapijai un citām dabiskām ārstniecības metodēm. Iespējams, tas saistīts ar to, ka medikamenti kļūst dārgāki. Ir arī prasība, ka jābūt uzskaitītām maksimāli visām zināmām iespējamām blaknēm, lai cik retas tās nebūtu, un tad cilvēks atloca to garo anotāciju, izlasa, nobīstas un kārbiņu noslēpj skapjaugšā… Protams, uzskaitījumam ir jābūt, un tas ir godīgi attiecībā pret pacientu. Cita lieta, ka arī ārstniecības augiem varētu tādu pat garu depešu sarakstīt ar blaknēm, bet šajā gadījumā „glābj” tas, ka ir oficiāli noteiktas devas, ko nedrīkst pārsniegt un kas ir nekaitīgas. Tiesa, ja ir daudzkomponentu sastāvs, augi savstarpēji mijiedarbojas. Tādēļ tiešām ļoti svarīgi ir nepārsniegt norādītās devas!

Ko labāk nelikt zāļu buntītē

Kā ir ar to ilgstošo zāļu tēju dzeršanu? Kādam, piemēram, ļoti garšo liepziedu vai piparmētru tēja, un tad nu tā tiek dzerta ik vakaru vairāku mēnešu garumā…

Liepziediem ir specifiska iedarbība, tos lieto, lai pastiprinātu svīšanu, samazinātu temperatūru. Ar tiem ir tā – jo vairāk dzersi, jo vairāk svīdīsi! Vienu, divas dienas dzerot vēl nebūs tāda efekta, bet, ja tēja tiek dzerta vairāk par nedēļu, tad pietiks tikai nedaudz iedzert, lai sāktu svīst. Varbūt vasarā, lai atvēsinātos, tas noder, bet ziemā tas nebūtu labi – cilvēks sasvīst, tad iziet aukstumā un saaukstējas.

Piparmētra, to ilgstoši lietojot, izraisa grūtsirdību, melanholiju, depresīvu stāvokli. Vīriešiem, khm, pavājina attiecīgās tieksmes…

Ja visu laiku dzers kumelītes, radīsies aizcietējumi.

Es saviem pacientiem parasti saku – jums tā kā vajadzētu šo tēju padzert, piemēram, pusgadu. Bet, ja jūs jūtat, ka šī tēja jums paliek pretīga, tad jāuztaisa pauzīte, jo organisms tādā veidā pasaka priekšā, kas viņam vajadzīgs.

Tieši to es arī gribēju jautāt – cik ļoti var paļauties uz intuīciju? Vasarā izeju pļavā, saplūcu kaut ko, sažāvēju, rudens vakarā sēžu virtuvē un man liekas – ai, tagad gribētos tādu tēju, ieberu un savāru. Vai sajaucu kopā vairākas… Vai ir jāieklausās šādās iekšējās sajūtās?

Jā, kāpēc ne? Tam jāseko līdzi. Vienīgais, vācot nevajadzētu „uzrauties” uz indīgajiem augiem, bet to jau mums nav daudz! (smejas)

Tad jārīkojas kā sēņotājiem – vākt tikai to, ko labi pazīst? Vai ir kaut kas ļoti indīgs, no kā var būt lielas nepatikšanas, ja tas netīšām iekļuvis zāļu buntītē?

Pavasarī zied zalktene, kas atgādina ceriņus. Mums netālu no mājām gravā tāda aug… Reiz, kad vēl tādu augu nepazinu, gāju vākt piepes, ieraudzīju šo augu un noēdu dažus ziediņus (jo ceriņu ziedus es mēdzu ēst, tie man garšo). Nu, mazliet saindējos gan…

Bet vispār jau jārīkojas ļoti mērķtiecīgi, lai kārtīgi saindētos… Tad ir kārtīgi jāpacenšas.

Vai iespējams ar Latvijas augiem saindēties pavisam traki – tā, ka jāmeklē medicīniskā palīdzība?

Nu, vispār jau diezgan maza tā iespēja… Indīgākais no košumaugiem ir zilā kurpīte, kas satur akonitīnu. It kā ar zilās kurpītes un velnarutka maisījumu esot ticis izpildīts nāvessods Sokrātam.

Bet, lai saindētos tā, ka nomirst, jānoēd vismaz seši grami zilās kurpītes saknes, tas nozīmē – to, kas ir zem diviem augiem. Arī ziedi ir indīgi, bet tie ir jāapēd vismaz sauja – kurš to darīs, ja tie ir rūgti?

Velnarutks ir bīstamāks – tas, pirmkārt, ir saldens, un tam ir stublājs ar cauru vidu, no kā puikas mēdz meistaros dažādas tālspļaušanas ierīces. Ir bijuši gadījumi, kad bērni tādā veidā ir saindējušies.

Pret akonitīnu un koniīnu (to satur plankumainais suņstobrs) pretindes nav. Vienīgais, ko var darīt – slimnīcā pielikt pie sistēmas un skalot organismu. Bet reakcija uz indīgajiem augiem katram būs individuāla – vienam varbūt nebūs nekas, citam būs krietni slikti, tā, ka tiešām jāmeklē mediķu palīdzība.

Pie augiem – ar labām domām

Gatavās zāļu tējas ir dažādas – ir tādas, kur skaidri redzams – jā, tās ir kumelītes. Taču reizēm, īpaši tajās, kas paciņās, ir tikai tāds kā pulveris, kas turklāt ne pēc kā nesmaržo. Kāpēc tā?

Ja augu smalcina jau izkaltētu, ir ļoti daudz putekļveidīgu daļiņu, un pēc tam pat atpazīt nevar, no kura auga tās nākušas. Man arī pašam šāda veida tējas neizraisa uzticību – es taču neredzu, kas tas vispār par augu!

Savukārt, ja augu smalcina zaļu, tad tējas maisījumu var izbērt uz galda un ar pinceti sadalīt visu saturu atsevišķās kaudzītēs. Ir cilvēki, kas tā arī dara, pārbauda, vai tur ir viss, kas rakstīts.

Mēs paši augus ievācam, cenšoties vadīties pēc mēness fāzēm, taču to ne vienmēr izdodas ievērot, jo ļoti svarīgi ir nenokavēt auga ziedēšanas sākumu. Vēl zaļus tos sasmalcina, tad intensīvā režīmā žāvē, līdz drogas ir gatavas. Ja augus ievāc un žāvē nesasmalcinātus, tad, lai būtu labas drogas, jāžāvē ļoti, ļoti intensīvi diezgan augstā temperatūrā – 50, 60°C, tā, lai jau pāris stundu laikā izžūtu.

Vai tas, kāds cilvēks un kādā noskaņojumā ievāc ārstniecības augus, arī kaut ko ietekmē? Varbūt jūs darāt kā Meksikas šamaņi, kas pirms auga noplūkšanas ar to aprunājas, it kā palūdz piedošanu un paskaidro, kādēļ to grasās plūkt?

Tik dziļus reveransus mēs gan nevaram atļauties! (smejas) Ejam ar rokas sirpīšiem un sapļaujam. Tomēr arī šinī lietā jāievēro kārtība. Apģērbam jābūt tīram, vācējam ir jāredz, kāds ir augs – vai tas nav nodzeltējis, vai pa to nerāpo visādi mošķi, vai nav kukaiņu oliņas, miltrasa.

Protams, labāk augus vākt jaukā noskaņojumā, jo augi to jūt. Njā, man liekas, ka viņi, iespējams, pat priecājas, ja tos nogriež, jo rudenī lēnām vīst ir grūtāk… Nu, kā tajā pasakā par eglīti, kas priecājās, ka to ienesa istabā un izgreznoja! (smejas)

Dabā tomēr tā ir iekārtots, ka augiem jākalpo cilvēkiem. Par dzīvniekiem nezinu, vai arī viņiem ir jākalpo tādā veidā, kā tas notiek, bet par augiem – tas ir noteikti.

Mēs arī nenovācam visus augus līdz pēdējam, bet vienmēr atstājam kādus ziedošus eksemplārus, lai tur atkal kas izaugtu. Tomēr arī tad kāds gads ir jāizlaiž. Piemēram, mums ir viena mārsila pļaviņa, kurp dodamies katru otro gadu. Uz viršu silu ejam katru trešo gadu. Ja prātīgi tai lietai pieiet, tad nekādu skādi dabai nenodara.

Tomēr droši vien jebkurš nevar pieteikties šim darbam – sak, dodiet tik man sirpīti, gribu piepelnīties.

Mūsu uzņēmumā ir desmit cilvēki, kas aktīvi darbojas. Faktiski šo kolektīvu es pats neesmu apzināti radījis, tas ir izveidojies pats. Bija divas strādnieces, un, kad domāju paplašināties, teicu – sarunājiet palīgos kādu, kas jums patīk un ar ko varat sastrādāties. Tā tas arī veidojās. Viņi visi ir draugi, nestrīdas savā starpā, valda pozitīva gaisotne, pozitīvas enerģijas, un tas arī ļoti labi ietekmē visu tapšanas procesu. Ja ir labs noskaņojums, gaišas domas, viss izdodas labāk. Augi ir dzīva matērija, un es ļoti ticu kvantu mehānikai, visām šīm svārstībām, kas pāriet uz lietām, ūdeni, augiem, cilvēku.

Nacionālā bagātība

Speciālisti uzsver, ka tiem, kas dzīvo Latvijā, labāk ēst Latvijā augušos augļus un dārzeņus. Vai tas attiecas arī uz ārstniecības augiem? Vai Latvijas iedzīvotājiem tikpat labi palīdz arī eksotiskie ārstniecības augi – ingvers, žeņšeņs un citi?

Nenoliedzami, ka cilvēkam, kas šeit ir audzis un mūžu nodzīvojis, ir nedaudz citādāka fermentatīvā sistēma, tā izveidota tādējādi, ka var asimilēt to barību, kas ir te, uz vietas. Aizbrauc, piemēram, uz dienvidiem un nevajag pat nekādus mikrobus, kad tā saucamā „ceļotāja caureja” ir klāt! It kā ne no kā! Vienkārši nav attiecīgo fermentu, kas to viņējo barību sagremotu. Tādēļ arī citās vietās augušos augus organisms neuztver kā „savējos”, bet vairāk kā medikamentus. Protams, tie tāpat darbojas efektīvi.

Mūsu augu valsts ir ļoti bagāta. Ja aizbrauc uz dienvidiem, tur vienā kvadrātmetrā būs kādi četri, pieci augu veidi, mums ir četrdesmit, piecdesmit! Tādā ziņā esam bagāti. Augu valsts nav tik koša, toties daudzveidīga.

Jums, cik zinu, tuva ir Austrumu pieeja ārstniecībā. Bet vai varam runāt par kaut kādām latviskām tradīcijām šajā jomā?

Piecu elementu sistēma, šis algoritms, kaut kur „vējo” arī latviešu sendievībā. Piemēram, uguns elements ir Pērkons, Meža māte pārstāv pirmelementu koku, kas ir visa zaļā daba, Ūsiņš kā ūdens, Jumis – zemes, auglības dievība. Piecu elementu sistēmā katram atbilst savs augs. Pie mums jau arī saka – Māras zālīte, piemēram – raudene, raspodiņš. Asinszāle ir Pērkontēva zāle. Kādreiz biju tā diezgan pamatīgi „iebridis” folklorā, pētīju, lasīju, meklēju, kur un kādās sakarībās minētas dažādas zālītes.

Es gan nezinu precīzi, pēc kā vadījās mūsu senie zintnieki un zālīšu pazinēji. Iespējams, sajuta intuitīvi, uzkrāja empīrisko pieredzi. Manai vecmāmiņai, kas bija zālīšu sieva, arī bija tāda melna grāmatiņa, kur senās gudrības bija pierakstītas…

Reizēm gan liekas, ka mēs vismaz pamatzināšanas dabūjam teju ar mātes pienu. Reiz agrā jaunībā pie manis bija atbraucis draugs no Beļģijas, staigājām pa Latvijas pļavām, un es garāmejot tikai uzskaitīju – redzi, tā puķe ir pret to, tā palīdz tam. Viņš tā izbrīnīti prasīja – kā tu to visu zini? Tajā brīdī arī aizdomājos – tiešām, kā es to visu zinu?! Neesmu neko ne lasījusi, ne mācījusies. Bet liekas taču tik pašsaprotami – nu, kurš gan nezina, ka pie pušuma ceļmallapa jāliek un pret vēderkaitēm kumelītes jāsavāra!

Mēs to pat neapzināmies, bet šī zālīšu masveida pazīšana ir mūsu nacionālā bagātība! Citās valstīs tas tā nav. Piemēram, Amerikā cilvēki absolūti neko nezina par šīm lietām, kā kas kait – tā tik iedzer aspirīnu! (smejas)

Kādā intervijā savulaik teicāt, ka Jums ir doma Latvijā veidot zinātniski pamatotu fitoterapijas centru.

Njā… Nu, es neesmu laikam tik uzņēmīgs. Man ir arī daudz darba, interesanta ārsta prakse, ik pa brīdim aizraujos ar kaut ko jaunu. Pasaulē ir tik daudz interesantu lietu!

Īstenībā jau zinātniskā fitoterapija pasaulē ir „nodibināta”, ja tā var teikt. Gan Vācijā, gan Krievijā ir nopietnas iestādes. Var atvērt internetā kādu attiecīgo lapu, kaut vai travalekar.ru, un tu jau esi tādos fitoterapijas labirintos… Tur katrai zālītei ir uzrakstīti zinātniskie pamatojumi, nevis, kā populārzinātniskās grāmatās, bet tā kārtīgi – ar aktīvo vielu sarakstu un tā tālāk. Kādreiz, pirms trīsdesmit gadiem, uzskatīja, ka kumelītei ir kādas desmit aktīvās sastāvdaļas, tagad jau ir atklātas vismaz sešdesmit! Attīstās tehnoloģijas, laboratorijās augi ir izķidāti sīki un smalki, un arvien atklāj ko jaunu.

Savulaik runāju ar tējas pazinēju – viņš no piecu gadu vecuma aizrāvies ar tējām, tagad viņam ir tuvu četrdesmit, un viņš ar sajūsmu stāstīja, ka joprojām nespējot nobrīnīties – cik daudz kas slēpjas vienā mazā, sažuvušā tējas lapiņā! Pagatavo to nedaudz citādi – un atkal jau cits efekts!

Daba ir brīnumaina! Cilvēki arī fitoterapijā aizstāv disertācijas, raksta zinātniskus darbus, ir vivāriji, laboratorijas, un ko tad es – izveidošu tādu centru un atgremošu to, ko citi izdarījuši? Jo tik lielu līdzekļu, lai ko fundamentālu radītu, man nav. Bet mūsdienu informācijas laikmetā visiem viss ir pieejams, vajag tikai zināt, kur meklēt.

Vai Latvijā ir daudz nopietna līmeņa fitoterapeitu?

Tie, kas sevi par tādiem nosauc, tie arī ir! (smejas) Nu, zināšanas jau drusciņ gan vajag, arī radošu pieeju. Vajag sertifikātus. Ir jāzina pamati, jāzina, kur paskatīties. Man jau arī ir tā – atnāk pacients, un es atklāti pasaku: ziniet, es jums tā uzreiz to kombināciju nevaru izveidot, es par jums padomāšu, atnāciet rīt. Un tad man ir skaidrs, esmu padomājis, pameklējis.

Kaut kādai bāzei gan vajag būt. Savulaik trīs gadus mācījos Fitoterapijas koledžā, ko organizēja Maskavas ārstniecības augu un garšvielu izpētes institūts. Pasniedzēji brauca uz šejieni, tad mēs – uz Krieviju. Bijām tāds bariņš no Latvijas, bet laikam esmu palicis vienīgais, kurš nopietni tai lietai pieķēries. Pārējie kaut kā… Nu, varbūt tāpēc, ka viņi bija pilsētnieki, es vienīgais laucinieks – man meži, pļavas tepat blakus, un tas ir vieglāk. Jo šī tomēr ir situācija, kad pašam vajag ar tulznām rokās iet un vākt tos augus, brist pa pļavām, meklēt, pētīt. Nav jau tik vienkārši, augi paši tūtiņās nesabirst!

Fitoterapija, homeopātija, akupunktūra un citas līdzīgas metodes tiek dēvētas par netradicionālo medicīnu, kaut arī tās ir daudz, daudz senākas par „klasisko medicīnu”. Ko vajadzētu darīt, lai tomēr šīs zinātnes nonāktu vienā, līdzvērtīgā plauktiņā ar alopātiju? Vai varbūt to nemaz nevajag?

Pie mums tā ir, bet pārējā zemeslodes daļā ir otrādi… Uz tradicionālās alopātijas dzīvo Eiropa, daļēji Krievija, ASV, Kanāda… Bet lielākajā daļā Āzijas valstu tas, kas pie mums skaitās „tradicionālais”, tur ir „netradicionālais”. Tur aptiekās ir otrāda proporcija – 30 procenti ir ķīmiskās zāles, bet pārējais – dažādas šūplādītes ar saknītēm, pulverīšiem. Cilvēks atnāk ar recepti, kur rakstītas sastāvdaļas un devas, un aptiekārs paņem no vienas kastītes to, no otras šito, visu samaļ un ieber tūtiņā. Pats esmu bijis un redzējis, kā tas notiek!

Būtībā viņus varētu dēvēt par drogistiem, nevis farmaceitiem?

Jā! Tā tur viss notiek. Tā kā 70 procenti cilvēku joprojām ārstējas ar naturāliem līdzekļiem, un tā viņiem ir tradicionāla metode.

Bet, manuprāt, mums šeit Eiropā ir ļoti labi viss izveidojies – ir gan augu valsts preparāti, gan arī stipras zāles, kas palīdz pārvarēt infekcijas, antibiotikas (ķīniešiem gan ir arī tādi augi, kas iznīcina mikrobus ātri vien, bet mūsu augu valstī nav tik spēcīgu antibiotiķu). Ir pieejama ļoti nozīmīgā fermentatīvā terapija, hormonālā terapija – labi, ka tas mums ir, jo citādi cilvēki vienkārši nomirtu – nav tādu ārstniecības augu, kas varētu tikt galā ar vairogdziedzera hormonu trūkumu, cukura diabētu.

Bet, raugoties uz pasaules tendencēm – kādi pētījumi tiek veikti, kādas disertācijas aizstāvētas par ārstniecības augu tēmu, domāju, ka diezgan drīz stāvoklis varētu kļūt līdzvērtīgs. Latvijā mēs tomēr dzīvojam diezgan lielā vakuumā, te tādi pētījumi nenotiek, tas prasa lielus līdzekļus. Varbūt no jaunajiem ārstiem atradīsies kāds uzņēmīgs cilvēks, kas piesaistīs Eiropas naudu, nodibinās institūtu un būs gatavs ziedot savu laiku un līdzekļus, lai nopietni pētītu visas vēl neatklātās brīnumainās iespējas, kas slēpjas mazajā, zaļajā lapiņā.

Dabas veltes – arī ziemā!

Maldīgs ir uzskats, ka dabas veltes ievācamas vien pavasarī, vasarā un rudenī. Arī ziemā, pat tad, kad sniegs jau klāt, var vilkt zābakus kājās un doties ievākt daudz vērtīgu dabas dāvanu. Visas uzskaitīt nav iespējams, tādēļ ierosmei minēsim vien dažus visai vērtīgus, arī ziemā pieejamus ārstniecības līdzekļus.

Kamēr zeme nav sasalusi, droši var doties vākt dažādu augu saknes.

Ļoti vērtīga ir it visur sastopamā pienene. Sakni gan vajadzētu apžāvēt, jo svaiga tā ir neganti rūgta. Pienenes sakne atvieglo gremošanu, aktivizē aizkuņģa dziedzera darbību, veicina žults veidošanos aknās un tās izdalīšanos no žultspūšļa.

Cukura diabēta slimniekiem labi noderēs cigoriņa saknes, kas veicina aizkuņģa dziedzera darbību un samazina cukura līmeni asinīs.

Ālantes sakne līdzēs pret nomāktību, radot miera un optimisma sajūtu. Vēl tā uzlabo gremošanu, palīdz aknām un plaušām.

Dadža sakne (starp citu, pēc garšas tīkami saldena) stimulē vielmaiņu, nostiprina imunitāti, uzlabo ādas un matu stāvokli.

Arī virszemē atrodams vesels klāsts dabas bagātību, kas ievācamas pat tad, kad jau bijušas salnas un sniegs.

Pīlādžus droši var ēst tāpat, noplūcot no koka, kaut saujām – tie bagāti ar daudzām vērtīgām vielām. Turklāt pēc sala ogas vairs nav tik sīvas.

Arī irbenes ogas ir garšīgākas, kad jau iestājies īsts aukstums – tās nomierina nervus, mazina krampjus kājās, paātrina ievainojumu un apdegumu dzīšanu. Bērniem veicina augšanu, jaunām meitenēm noregulē mēnešreizes, solīda vecuma kundzēm palīdz pret nepatīkamām pārejas laika izpausmēm.

Ar sarkanām, atspirdzinoši skābenām ogām vilina bārbeļu krūmi. Bārbeles ļoti labi noderēs tiem, kam „slinks” žultspūslis, un tamdēļ – gremošanas traucējumi. No ogām var gatavot arī garšīgu novārījumu.

Vilkābeles auglīši palīdz stiprināt sirdi, novērst aterosklerozi, normalizēt sirds ritmu un pazemināt asinsspiedienu.

Mežrozītes augļi ir ārkārtīgi vērtīgi – tajos ir ļoti daudz mikroelementu un vitamīnu! Mežrozīšu augļu uzlējums stiprina imunitāti, rosina prāta spējas, regulē apetīti, stimulē vielmaiņu, turklāt ir arī visai gards!

Kadiķogas (izmantojami otrā gada ogas – tās, kas zilā krāsā) stimulē nieru darbību, profilaktiski uzlabo vielmaiņu. Kalpo arī kā dabiskā parfimērija, jo bagātas ar ēteriskajām eļļām, kas, nonākot asinsritē, pēc tam nokļūst izelpā un sviedros – cilvēks smaržo pēc svaiguma, meža.

Pat sniegā vēl var meklēt aveņu dzinumus, no kuriem vārīt veselības tēju.

Nieru veselībai noderēs brūkleņu un miltenāju lapas.

Mežā atrodams arī Islandes ķērpis – dabīgs antibiotiķis ar izteiktu antibakteriālu iedarbību. Traki rūgts, bet ļoti vērtīgs augs! Līdzēs pret angīnu, plaušu karsoni, klepu.

 

Tējas

Veselības tēja “AKNĀM”

Satur augus, kam ir aknu darbību veicinošas, iekaisumu mazinošas, kā arī aknu šūnas atjaunojošas īpašības. Aknas cilvēka organismā ir vislielākais […]
Apskatīties

Veselības tēja “ŽULTSAKMEŅU ŠĶĪDINĀŠANAI”

Satur augus, kuriem ir žultsakmeņus šķīdinošas, žults veidošanos un izdalīšanos veicinošas, iekaisumu mazinošas īpašības. Žultsakmeņi veidojas tikai tad, kad ir […]
Apskatīties

“PIRTS” veselības tēja

Satur augus ar sviedrējošām, organismu attīrošām un spēcinošām īpašībām. Pirts kopš seniem laikiem ir bijusi veselības un labas pašsajūtas darbnīca. […]
Apskatīties

Veselības tēja “ĀDAI”

Satur augus, kuriem ir alerģiju mazinošas, pretiekaisuma un vielu maiņu uzlabojošas īpašības. Nav ieteicams lietot, ja ir alerģija uz ziedputekšņiem. […]
Apskatīties

Veselības tēja “KLIMAKTĒRISKĀ SINDROMA MAZINĀŠANAI”

Satur augus, kuriem ir hormonu vielu maiņu regulējošas, asinsspiedienu un svīšanu mazinošas īpašības. Klimaktēriskais sindroms ir organisma pielāgošanās process tādam […]
Apskatīties

Veselības tēja “ASINSVADIEM”

Satur augus, kam ir asinsvadu iekaisumu mazinošas, vēnu sieniņas tonizējošas un holesterīna līmeni mazinošas īpašības. Cilvēka veselību ļoti lielā mērā […]
Apskatīties